Vizīte Kardokai ekociemata skolā.
Gada sākumā es ciemojos divās Kauņas privātskolās. Šis ir mans otrs pieredzes stāsts - par skolu ekociematā.
Kardokai ir ekociemats, kas atrodas Lietuvā, stundas brauciena attālumā no Kauņas. Ekociematā darbojas gan āra bērnudārzs, gan skola līdz 12.klasei.
Mans mērķis bija novērot vienu pilnu mācību dienu, lai iepazītu mācību procesu skolā.
Februāris. Skolas diena sākas ar kopīgo apli ārā. Gaiss ir auksts, ārā ir sniegs. Sākumā mazākā aplī sastājas skolotāji, pārmijot savā starpā būtisko informāciju. Tad visi kopā ar bērniem izveido lielo apli, divi skolotāji pastāsta dienas aktualitātes. Pēc apļa daļa bērnu izklīst, dodoties uz rīta nodarbībām, daļa paliek aplī. Meitene (apmēram septiņus gadus veca) novada mums rīta rosmi. Pēc tās es ieskatos zālē, kā notiek rīta rosme zālē džiu džitsu stilā. Notiek rīta aktivitātes, lielākā daļa bērnu iekustās vienā vai otrā veidā, vecākie skolēni jau ir matemātikas konsultācijā.
Pēc lielā apļa grupa, ar kuru es esmu kopā, dodas uz savu klasi. Pamatskolas skolēni šajā laikā brīvi izvēlas sešas līdz septiņas mācību aktivitātes dienai - savas mācību stundas. No 8.klases skolēniem mācību grafiks ir mazāk elastīgs, jo liela daļa mācību priekšmetu un to slodzes ir noteikti, gatavojoties eksāmeniem pēc 10.klases un 12.klases. Visas dienas garumā bērni paši seko savam dienas plānam, ejot uz plānotajām mācību stundām.
Dienas laikā vēroju vairākas nodarbības. Angļu valodā ar 8.klasi - bērni iepazīstas ar mani, lietojot angļu valodu sarunā. Kokapstrādē - bērni no dažādām klasēm plāno, ko vēlas izveidot, skicē, zāģē, vīlē. Viens puisis pabeidz putnu būrīti, trīs puiši strādā pie trešā vai ceturtā šaujamieroča koka prototipa. Viņi man parāda iepriekšējos un aizrautīgi turpina plānot šo - jaunāko modeli. Lietuviešu valodā un literatūrā bērni, kas izvēlējušies braukt uz grāmatu izstādi gatavojas tai, izvēloties darbnīcas, ko katrs izstādē apmeklēs.
Viens puisis visu dienu pavada pagalma vidū, šūpojoties šūpolēs. Gabriela, pasniedzēja, kas mani pavada, komentē, ka pēc pārnākšanas no valsts skolām pirmos 3 - 6 mēnešus bērni mēdz nevēlēties neko darīt. Kardokai skolā tā drīkst - ja nevēlies, nemācies. Neviens puisim neaizrāda, viņš var savā nodabā šūpoties šūpolēs. Skolas pieredze liecina, ka skolēniem apnīk šī dīkstāve un viņi sāk apmeklēt nodarbības pēc savas izvēles. Viņi nemācās to, ko vēlētos pieaugušie - bet to, ko izvēlas paši.
Ap 8.klasi skolotāji palielina iesaisti mācību procesa virzīšanā un plānošanā, rekomendējot apgūt eksāmenu mācību priekšmetus. Sarunā ar kokapstrādes un informātikas skolotāju viņš atklāj, ka šinī skolā bērni izvēlas skolotāju, tādēļ katram skolotājam jāspēj konkurēt ar citām mācību stundām, veidot tās interesantas un saistošas. Ja mācību stundas bērniem nebūs interesantas, viņi izvēlēsies apgūt citus mācību priekšmetus.
Pēc šīs skolas vizītes es domāju par divām tēmām:
Kardokai skola ir maza, taču ar lielu skolotāju kolektīvu. Mazas klases, vidēji pieci skolēni klasē, daudz tiek strādāts individuāli ar bērniem, dodot tiem pielāgotus uzdevumus. Tradicionāla skola ar līdzīgu skolēnu un skolotāju proporciju nepastāvētu dēļ augstajām skolas izmaksām uz vienu bērnu. Kardokai skola pastāv kā ekociematā dzīvojošo ģimeņu iniciatīva un izvēlētā dzīvesveida daļa. Daļa bērnu, kas apmeklē skolu, brauc no apkārt esošajām lielajām pilsētām, jo Kardokai piedāvā alternatīvu. Doma par to, vai šo modeli iepējams mērogot, manī kņud un turpinās, bez skaidrām atbildēm.
Otrs aspekts, par ko domāju ilgi pēc vizītes, ir skolēnu motivācija un griba. Es satiku 6.klases skolēnu (vienu no), kurš ir uzrakstījis iesniegumu skolas vadībai, lūdzot iespēju mācīties pēc 8.klases skolēnu grafika: par dažām mācību stundām vairāk dienas grafikā, un iespēja mācīties matemātiku un citus mācību priekšmetus sarežģītākā līmenī. Kā norādīja skolotāja Gabriela - bērni, kas “izaug” līdz šādam pašiniciatīvas līmenim parasti ir tie, kas jau no bērnudārza bijuši Kardokai. Liela daļa bērnu līdz šādam pašiniciatīvas līmenim nekad neizaug. Tajā pašā mācību grupā jeb klasē ir arī puisis, kurš mācās 5.klasē, bet nav apguvis lasīšanas un rakstīšanas pamatus. Viņa mīļākais mācību priekšmets ir 3D printēšana. Nesen viņš ir atklājis, ka 3D printēšanai ir rakstiskas instrukcijas - kuras viņš nemāk izlasīt, tādēļ viņš ir uzsācis katru dienu apmeklēt lietuviešu valodas stundas, lai iemācītos lasīt.
Šobrīd izglītības sistēma visā pasaulē neļauj bērniem veikt izvēles par savu mācību saturu un tempu. Kādēļ? Varam tikai minēt. Taču viens no iemesliem - var būt tieši tādēļ, ka mums šķiet, ka bērni taču paši labprātīgi neizvēlēsies mācīties. Pēc Kardokai pieredzes, ir bērni, kas diemžēl tā arī dara. Tendence novērota īpaši starp tiem bērniem, kas ir tikko atnākuši no tradicionālajām skolām.
Kādas ir alternatīvās izmaksas tam, ka neļaujam bērniem pašiem izdarīt izvēles un pieņemt lēmumus? Kas notiktu, ja mēs atļautu bērniem izvēlēties? Lūk, tas man ir interesanti.
Un, vai pastāv tilts starp bērniem, kas raksta iesniegumu, lai varētu apgūt vairāk - un tiem, kas šūpojas šūpolēs pagalma vidū un nevēlas neko? Kā bērni, kuri vēlas mācīties vairāk, kļūst par tiem, kuri nevēlas neko? Kā bērni, kas nevēlas neko, atgūst savu interesi par dzīvi?
Vai kāds no šiem stāvokļiem ir dabiskāks, un, ja jā, tad - kurš?
Lauma Priekule
