Kas nosaka bērna sekmes matemātikā?
Mēs nekad neesam vieni paši. Mēs esam un darbojamies kā sistēmas daļas - ciešā saķerē viens ar otru. Tuvie cilvēki pieskaras viens otram arī nepieskaroties fiziski. Tādēļ lielākā mīlestība, ko vari sniegt pasaulei - ir mīlestība pašam pret sevi.
Stāsta izstāstīšanai esmu saņēmusi ģimenes atļauju. Vārdi - mainīti.
Veltījums mammām.
Gribu padalīties ar ļoti skaistu ģimenes dinamiku, kam esmu bijusi lieciniece pēdējo gadu laikā, iesaistīta kā matemātikas privātskolotāja.
Pirms četriem gadiem satikos ar Rūtu. Rūta mācījās 2. klasē, un matemātika sagādāja lielas grūtības. Darbojāmies kopā divus gadus - pacietīgi un maziem soļiem. Matemātika kļuva “ciešama”, bet noteikti ne viegla.
Otrā gada beigās Rūta sāka izteikti spuroties - nenākt uz privātstundu, aizmirst to un privātstundā novilcināt laiku. Trešajā gadā sadarbību pārtraucām. Rūta izdarīja savu izvēli, un mēs ar vecākiem to respektējām.
…
Bērni ir patiesākās būtnes mūsu sabiedrībā. Reti kad viņi precīzi var pateikt, kas nav kārtībā, bet viņi vienmēr ir ļoti patiesi savā rīcībā. Neesmu saskārusies ar situāciju, kurā bērna spurošanās nebūtu saistīta ar spriedzi vai apstākļiem, kas ir viņa dzīvē. Bērns, kurš kož klases biedriem, atsakās mācīties vai manipulē mācību stundās raudot - tās visas ir virskārtiņas, kas liecina, ka realitātē kaut kas nedarbojas, bērns nejūtas pasaulē labi.
Bērna spurošanās ir dāvana, kas jāuztver nopietni. Bērni nedara neko negatīvu tāpēc, ka viņiem “tā gribās”. Bērni dara lietas tādēļ, ka “tā ir”.
Šāda uzvedība norāda uz divām lietām:
Bērnam nav salauzta griba - bērns funkcionē veselīgi, tas ir ļoti labi!
Kaut kas bērna tuvajā vidē rada augstu spriedzi (mājās, skolā, mācībās, apkārtējās attiecībās).
Tādā brīdī ir svarīgi ieraudzīt situāciju, neignorēt signālu un runāt ar bērnu. Nepiespiest bērnu darīt to, ko viņš atsakās darīt (nelauzt bērna gribu - tā viņam ir vajadzīga dzīvei), dot laiku.
Novembrī no Rūtas mammas saņēmu šādu ziņu.
Janvāris:
Rūta bija ļoti vīlusies, kad pārbaudes darbā dabūja 7!
Marts:
Mana perspektīva ir matemātikas perspektīva. Rūta šogad mācās ar apņēmību, viņa mīl uzvarēt, vēlas sasniegt rezultātu. Ja neizdodas - viņa var ieslēgt arī “absolūtas nepiedalīšanās” režīmu - viņa apzinās, ka viņa vienmēr var izstāties no spēles, nospiest STOP pogu. Rūta ir atgriezusies dzīvē un spēlē to.
Taču visskaistākais notikums ir palicis aizkulisēs. Tajā laikā “pa vidu” - Rūtas mamma uzsāka terapiju. Viņa audzināja mazo Rūtas brāli, viņa izšķīrās. Tā ir spriedze bērniem, un tā ir mammas jauda. Mammas, kura spēj tikt galā ar sevi tad, kad bērns atsakās darīt kā vajag. Atrast laiku un resursus, ko veltīt sev, laiku būt lēnām, kad pasaule brūk kopā. Kad nav laika, kad finanses ir ierobežotas.
Cilvēki ir brīnumainas būtnes. Mēs varam izvēlēties tik dažādus ceļus un veidus kā būt. Man bija iespēja būt klātesošai, un vērot bērna transformāciju. Bērns, kurš precīzi ar savu rīcību rādīja pasaulei spriedzes un satraukuma līmeni, kādā viņš ir. Kādā ir viņa pasaule tajā brīdī. Un mammu, kas atrada laiku un telpu sevī, lai apstātos, un soli pa solim, atrastu ceļu atpakaļ pie lielāka miera.
Meita nebija jāpāraudzina, nebija jāpiespiež mācīties, nebija jāiestāsta, cik matemātika ir vajadzīga. Vajadzīga ir satikšanās un mīlestība. Sākumā - ar sevi, un tad - ar pasauli.
Bērni brīnišķīgi tiek galā ar izaicinājumiem, ja viņiem nav “uzkrāmēts” pārāk daudz vides spriedzes, ko nest un spoguļot pasaulei. Ja viņiem ir tikai pašiem savs - bērnu nesamais, viņi to nesīs ar smiekliem un jaudu. Katrs bērns var!
Lai katram bērnam mamma, kura spēj apstāties un iemīlēt sevi. Bērnam tas ir vissvarīgākais.
Lauma Priekule
